Rīgas kultūras ainavā ir parādījies jauns un aizraujošs mākslas notikums – "Brooklyn Jazz" cikls, ko organizē Kultūrtelpa "M/Darbnīca". Šis koncertu cikls ir īpašs, jo tajā apvienojas dažādas mākslas formas, lai sniegtu klausītājiem dziļāku izpratni par džeza vēsturi un attīstību. Šajā intervijā mēs runājam ar Maiju Moiru Mazanovu, "M/Darbnīcas" radošo direktori, un Rihardu Gēci, video režisoru, kuri dalās savās domās par šo unikālo projektu un tā ietekmi uz Latvijas kultūras dzīvi.
1. Jautājums: M/Darbnīca ir Rīgas kultūras dzīves sirds un dvēsele, kuras mērķis ir iekļaut dažādus mākslas virzienus vienuviet. Tās mērķis ir veicināt radošumu un kopienas iesaisti. Savukārt "Brooklyn Jazz" cikls ir ceļojums cauri džeza vēsturei, sniedzot klausītājiem dziļāku izpratni par džezu. Kas Jūsuprāt ir “Brooklyn Jazz” un kā vēlaties to integrēt M/Darbnīcā?
Atbilde:
MM: “Brooklyn Jazz” programma ir veidota, lai sniegtu ieskatu pagātnē. Noteikti mūziķiem pašiem, kas piedalās šajā programmā, tas ir interesanti, jo veltījuma koncerti, kurus viņi izpilda, ir viņu pašu vēlmes, un attiecīgi izvēlētie mākslinieki ir spēlējuši svarīgu lomu viņu dzīvē un karjeras attīstībā. Droši vien ir daudz kas spēlēts gan no Milesa Deivisa (Miles Davis), gan no Džona Koltreina (John Coltrane), gan Nīnas Simones (Nina Simone) dziesmām. Tās ir dziesmas, kas ir atnākušas līdz Latvijai pat tajos laikos, kad tas, iespējams, bija aizliegts. Tāpēc šis Bruklinas cikls kaut kādā ziņā ir atskats uz to laiku, kas varbūt nenotika šeit Latvijā, jo tas nebija iespējams 60., 70. gados. Šajā Bruklinas ciklā vēlamies parādīt latviešu mūziķu profesionalitātes līmeni, kas atspoguļojas viņu muzikālajā spējā transformēt leģendām bagātus skaņdarbus savās programmās. Koncerta ciklā “Brooklyn Jazz” būs dzirdamas 11 dažādas programmas, kurās tiks atspoguļoti leģendāru mūziķu koncertu veltījumi, un otrajā cēlienā tiks interpretēta viņu mūzika savās oriģinālkompozīcijās.
RG: Man patika tas ievads par M/Darbnīcu. Es gribēju papildināt – nav nejauši, ka notiek M/Darbnīcā, jo, protams, šī ir unikāla kultūras vieta Latvijas scēnā, un šī ir vieta, kura jau īsā laikā ir kļuvusi par leģendāru vietu. Šī ir ne tikai pasākumu vieta, bet arī tikšanās vieta starp mūziķiem, autoriem, radītājiem un arī klausītājiem. Šis viss kopums iezīmē M/Darbnīcas auru ne tikai kā māju, bet burtiski kā tādu galveno varoni tam stāstam, kuru mēs te mēģinām izstāstīt gan audio, t.i., koncertu formātā, gan arī vizuālā formātā. Gribas uzsvērt šīs vietas nozīmi. Un es, kā šīs vietas fans, nevaru stāvēt malā šiem notikumiem. Man ir jāiesaistās un jāpalīdz mūzikai dzīvot gan šīs mājas ietvaros, gan arī vispār Latvijas kontekstā kopumā.
MM: Mūsdienās viss notiek virtuāli. Manuprāt, ir būtiski to dokumentēt, un veidot ne tikai skaņu ierakstus, bet arī video materiālus, lai skaistums, ko radām, paliktu mums pašiem un pilsētas viesiem.
RG: Jā, te mēs ar Maiju arī satikāmies šajā posmā, kad Maijai dzima šī ideja par Bruklinas ciklu, un, kā viņa arī saka, mēs dzīvojam arī digitālajās platformās mūsdienās diezgan daudz, reizēm nevajadzīgi daudz. Un šeit radās doma šo visu dokumentēt un nonest šo sarunu, kas veidojas starp mūziķiem un auditoriju, arī plašākos ūdeņos. Nonest arī līdz skatītājam un klausītājam, kurš nepiedzīvos šo koncertu klātienē.
Jautājums: Vai tas nozīmē, ka šīs filmas formāts būs dokumentāls?
Atbilde:
RG: Tu pareizi saki, mēs kaut kā esam nonākuši tik tālu, ka tā noteikti būs koncertfilma primāri, kura atspoguļo šīs mūzikas performances, bet kuras iekšējo naratīvu veidos foršie mūziķi ar savu redzējumu par to, kā šī mūzika attīstās un dzīvo, un mēs papildinām to ar sevi saistošiem dokumentāliem kadriem. Pareizi saki, mēs to varam saukt par dokumentālo koncertfilmu. Iespējams, vairākās sērijās. To mēs vēl nezinām, jo šis stāsts – M/Darbnīca un vide ap to, un cilvēki, kuri te apgrozās – turpina dzīvot. Un mēs esam vienkārši līdzās un to piefiksējam.
3. Jautājums: Kā radās ideja par “Brooklyn Jazz” ciklu, kur smēlies iedvesmu 10+1 koncertsērijai, un saki, lūdzu, kādēļ 10 + 1 koncerti, nevis 11 koncerti?
Atbilde:
MM: Tāpēc, ka 10 ir Bruklinas koncerti un vienpadsmitais ir “Kristīnes Prauliņas veltījums Motown Records”, un “Motown Records” ir no Detroitas. Tas ir vesels stāsts, tāpēc tieši 10+1, jo mēs nevaram Motown Records likt vienā kategorijā ar Bruklinas stāstu. Motown Records vienu brīdi bija galvenais hitu veidotājs, ar tādiem māksliniekiem kā The Jackson 5 un The Supremes, kas 60. gadu beigās atstāja lielu ietekmi uz mūzikas pasauli.
4. Jautājums: Maija, kur tu smēlies iedvesmu šī cikla veidošanai?
Atbilde:
MM: Iedvesmu guvu februārī, kad devos uz Ņujorku apciemot mūsu labu draugu Matīsu Čudaru. Es paliku pie viņa tieši Bruklinā. Pastaigājoties pa Bruklinu un sarunājoties ar Matīsu, man vienā brīdī radās sajūta kā atgriežoties pagātnē. Man patīk dažreiz pastaigās pasapņot un izjust pilsētu. Bruklina ir piedalījusies tik daudz svarīgos džeza notikumos, un man gribējās to vairāk izpētīt. Kopumā mūziķi visi tur maisījās vienā katlā un darbojās aptuveni vienā laikā. Mēs zinām, ka mūziķi viens otru tur satika, piemēram, Čets Beikers (Chet Baker) satika Mailsu Deivisu (Miles Davis). Patiesībā, tāpat kā mēs šajā laikā viens otru iedvesmojam M/Darbnīcā, viņiem arī bija savas tikšanās vietas, un viena no tām bija Bruklina.
RG: Šī ir interesanta tēma, jo, redzi, laiks atkārtojas. Kā Maija saka, tur bija savs tusiņš, mums šeit ir savs tusiņš, un paralēli pasaulē notiek vēl tūkstoš dažādu tusiņu vienlaicīgi. Ir interesanti izveidot šo tiltu uz pagātni un redzēt, kā tas atbalsojas tagadnē.
MM: Labi izprotot vēsturi un to dziļāk papētot, mēs varam diezgan labi noteikt nākotnes iezīmes, jo viss atkārtojas un viss ir ciklisks. Cilvēkiem vienmēr ir svarīgas vienas un tās pašas vērtības. Viena no tām ir brīvība, un viens no tās izteiksmes veidiem noteikti ir mūzika. Kā mēs zinām, džeza mūzika ir tā, kurā ir visvairāk brīvības, jo galvenā tēma džeza mūzikā ir improvizācija.
5. Jautājums: Es arī atceros mūsu sarunu par to, ka M/Darbnīca ir maza Bruklina. M/Darbnīca ir tā vieta, kur var šīs iezīmes redzēt, kā mākslinieki mijiedarbojas.
Atbilde:
MM: Es vēlos piebilst, ka Bruklinas cikls ir stāsts ne tikai par mūziku un mūziķiem, bet arī par mums pašiem. Bruklinas ciklā piedalīsies video mākslinieki ar video projekcijām, kas speciāli veidotām šim koncertciklam. Protams, ne katrā koncertā, bet dažos būs. Un, protams, tiks arī filmēts. Es varu to salīdzināt ar plates ierakstu – kad var dzirdēt arī aplausus un enerģiju, un tāpat būs arī dokumentāla koncertfilma. Tas ir svarīgi mūsu Latvijas džeza mūzikas vēsturē. Es zinu, ka tas skan varbūt nedaudz lepni, bet man ir sajūta, ka tā simbioze starp mākslām – džezu, vārdiem, literatūru, video, elektroniku, visu to kopā. Es varu atsaukties uz, piemēram, Reiņa Puriņa velījumu Mailsam Deivisam: koncerta programmas trešajā posmā viņš atsauksies tieši uz Mailsa jau vēlākiem darbiem, uz 80. gadiem, kur bija diezgan daudz elektronikas, ļoti daudz improvizācijas. Šajā koncertā bija video projekcijas no mākslinieces “Digidiva”. Koncertā tika atspoguļots 60., 70. un viņa 80. gadu mūzika, kā arī tagad, pievienojot to visu laikmeta burvību. Un tad jau redzēsim, kas būs pēc tam, kā izskatīsies džema sesijas, vai arī kā visi šie koncertu vakari izvērtīsies.
RG: Ambīcija ir vietā, un es domāju, ko Maija saka, principā jau tāds pasaules džeza vaibs, kuru cilvēki pazīst un atpazīst, un Maija runā par improvizāciju – tā ir tiešām būtiska sastāvdaļa, un cilvēki, kuri ir bijuši pasaules slavenos džeza klubos, ir to pieredzējuši – cik liela brīvība tā ir gan pašiem mūziķiem, gan tai mijiedarbībai ar auditoriju. Šī koncertprogramma kā tāda ir lielisks veids, kā kultivēt džeza atmosfēru lokālajai publikai.
MM: Nav tik daudz vietas, kur tik mazā telpā tu vari patiešām izjust tādu fantastisku enerģiju. Un es absolūti varu saprast, ka ir liela daļa no auditorijas, kuriem džeza mūzika nav ikdienas pleilistēs. Bet tas ir pavisam cits stāsts piedzīvot to dzīvajā, būt klāt un būt šajā improvizācijā, tas ir milzīgs enerģijas lādiņš un iespēja pieslēgties kaut kam lielākam. Tāpēc, vai tu esi džeza klausītājs, vai varbūt nejūties kā tāds, man liekas, koncertam vienmēr ir cita ietekme.
RG: Un vēl jau tas, ka mēs nevaram noliegt, ka veidojas un ir jau izveidojusies pietiekami stabila jauna džeza paaudze, un šie cilvēki, šie mūziķi, kuri ir absolūti talantīgi, jau pasaules līmeņa mūziķi, ir atraduši šo par patīkamu sev koncertēšanas un tikšanās vietu. Dabūt tik augstas klases mūziķus zem viena jumta jau vien ir izaicinoši, un vēl pielauzt viņus dalīties ar savu mākslu, man liekas, ir fantastisks gadījums.
MM: Šis patiesībā ir mūsu paaudzes koncertcikls. Lielāko daļu no šiem mūziķiem ir izaudzinājis Indriķis Veitners. Man vienmēr gribas atsaukties ar vissiltākajiem vārdiem par Indriķi. Tie ir viņa skolnieki, kuri pēc tam ir mācījušies ārzemēs – kurš Kopenhāgenā, kurš Nīderlandē, pārsvarā Eiropas valstīs, un apguvuši un ieguvuši šo Eiropas garšu, un izspēlējušies ar saviem kolēģiem, un bijuši visādās tūrēs. Un viņiem šeit ir tāds kopums un iespēja šo ciklu veidot. Man ir liels prieks, ka pašiem mūziķiem bija daudz entuziasma.
6. Jautājums: Kādi ir jūsu nākotnes plāni attiecībā uz "Brooklyn Jazz" ciklu un vai esat domājuši iesaistīt video materiālu arī turpmākajos muzikālajos projektos?
Atbilde:
MM: Es būšu godīga – es ticu, ka jau rudenī mēs palaidīsim vēl vienu ciklu. Mūziķi paši aktīvi iesaistījās: daudziem jau bija gatavas programmas, bet daži vēlas radīt jaunas. Tas ir tik labi, ka zinām – M/Darbnīca ir vieta, kur vari droši veidot un spēlēt jaunas programmas.
RG: Es arī ticu visa veida turpinājumiem dzīvē. Klausoties šo plati, kas tika ierakstīta “M/Darbnīcā” – tā mūzikas kvalitāte un mākslinieki. Man liekas, ka vispār nav bijis tāds gadījums, ka tiek piefiksēti šeit kādi dzīvie koncerti. Un tā mūzika skan jau caur to plati arī ārpus M/Darbnīcas telpām, un es arī ticu, ka būs Volume 2 un Volume 3. Es domāju, ka mēs ejam kaut kādu ceļu, kuru varam piefiksēt tādā veidā caur mūziku un caur video, un es ticu, ka būs prieks vērot, kā tas ceļš attīstās tālāk.
7. Jautājums: Brooklyn Jazz cikls ir radies, iedvesmojoties no tādām džeza un R&B leģendām kā Miles Davis, Nina Simone, John Coltrane u.c. Kādu Jūsuprāt pievienoto vērtību šis cikls dos Latvijas sabiedrībai?
Atbilde:
MM: Vissvarīgākais ir dzīva izpildījuma enerģija un tas, ka šī ir kvalitatīva koncertprogramma ar fantastiskiem māksliniekiem.
RG: Mūzika tiek iemūžināta un paliek dzīvot ne tikai M/Darbnīcā, bet arī ārpus tās – klausītāju mājās.
MM: Caur šo filmu mēs arī veidojam rakstura autordarbu par džeza vidi, par mūziķiem, par šo unikālo vietu. Tas ir materiāls, kas paliks un dzīvos, un jācer, ka tas mūziku.
RG: Līdzīgi kā uzsākot jaunu procesu savā dzīvē, piemēram, meditāciju: it kā skaidrs, kas tagad ir jādara, bet vienalga vajag kaut kādu vadlīniju. Līdzīgi ir šajā gadījumā – cilvēki, kuri zina pasaules džeza virtuvi, mēģina iedot caur atslēgas caurumu skatījumu, kā tas viss pulsē. Šis cikls ir kā mazi instrumenti, kas palīdz izglītot Latvijas auditoriju, kurai varbūt džeza tradīcijas nav tik būtiska kultūras sastāvdaļa, un viņa iepazīstina ar džeza brīvību, improvizāciju, un to, kā šis process notiek.
MM: Atsaucoties uz Padomju savienības laiku, Bruklinā un arī Kopenhāgenā ir daudz lielāka džeza tradīcija un attiecīgi daudz vairāk koncertu; tur ir ļoti izkopta džeza kultūra. Šeit, Latvijā, brīžiem ir sajūta, ka mēs no tā esam izpalikuši. Protams, bija tādi klausītāji un mūzikas zinātāji, bet tas nekad neaizgāja tik spēcīgi. Man ir sajūta, ka šobrīd Latvijā ir džeza renesanse. Mēs sākam saprast, ka džezs nav tikai lifta mūzika vai kaut kas sarežģīts. Tas ir par enerģiju, kopā būšanu un muzikālo brīvību.
RG: Man tas arī sākās Maijas pieminētajā Kopenhāgenā pirms 6 gadiem, aizejot uz Kristiānias slaveno džeza klubu. Visa tā atmosfēra, kas valdīja, visa tā auditorija. Man bija pirmo reizi tāda atklāsme. Man likās, ka es džezu dzirdu pirmo reizi. Ne velti es pieminu vārdu meditācija – šis ir pilnīgi meditatīvs, prātu atbrīvojošs process.
8. Jautājums: Vai Rīgā tolaik bija kas līdzīgs šim projektam?
Atbilde:
MM: Tusiņi jau kaut kur bija, bet tāda stabila vieta kā M/Darbnīca, kur tu patiešām izjūti džeza kopienu un to, ka cilvēki ir visu laiku rosībā, vēl nebija izveidojusies.
Es zinu, ka bija “Līze”, bet man tur daudz nesanāca būt. Noteikti, ka “Hamlets” ir spēlējis lielu lomu Latvijas džeza kultūras attīstībā. Katrā paaudzē džezistiem ir bijusi kāda vieta, kur būt. Tagad ir tik daudz jaunu paaudžu, ka mēs varam tiešām veidot stabilu džeza kopienu. Pirms 30 gadiem kaut kas tāds varbūt nebija iespējams.
RG: Bija arī blūza klubs, kas, lai gan cits žanrs, ik pa laikam pulcēja ap sevi džeza mūziķus, un to mēs varam arī iedalīt kā kopienu, kur cilvēki nāca baudīt šo atmosfēru. Bet pirms M/Darbnīcas, līdz ar Maijas iniciatīvu, mēs nevarējām runāt par šīs kultūras klātbūtni pilsētā tik stabilā veidā.
MM: Tā kultūra jau bija, bet izkaisīta pa mazām vietām, nebija vienkopus.
RG: Un manuprāt, to sabiedrību veido cilvēki un personības. Līdzīgi ir arī šeit – M/Darbnīca nebūtu nekas bez cilvēkiem un to klātbūtnes.
MM: Māksliniekiem un literātiem vienmēr ir bijušas savas pulcēšanās vietas. Šobrīd M/Darbnīca nav tikai džeza un džezistu pulcēšanās vieta – šeit satiekas arī literatūra, vizuālā māksla, atklāšanas un jaunie talanti. Mēs visi viens otru satiekam, un, teiksim, plakāti vai plašu vāciņi sāk iegūt vēl pievienoto vērtību ar radošo un māksliniecisko pieskārienu. Arī koncertiem sāk pievienoties vizuālie efekti, kas padara džeza mūziku vēl interesantāku. Bet džezs, protams, ar vislielāko mīlestību manā sirdī.
9. Jautājums: Kā Jūs abi minējāt, ceļošana ir iedvesmas avots. Kā ceļojumi iedvesmo jūsu radošo darbību?
RG: Bruklinas kontekstā mazāk, jo es nevaru atsaukties, neesmu bijis Štatos. Bet tā izkāpšana no savas ierastās komforta zonas jau ir uzreiz apziņu paplašinošs process. Es domāju, ka tieši ceļojot, cilvēks apgūst nepieciešamās dzīves mācības, pētot, satiekot jaunus cilvēkus, pielāgojoties. Radošiem cilvēkiem ir vitāli nepieciešams piedzīvot jaunas pieredzes, lai spētu konstanti iedvesmoties un radīt.
Nesen ceļojot, man radās sajūta, ka, ja es nebūtu bijis konkrētajā pilsētā vai vidē tajā brīdī, es nevarētu objektīvi spriest par realitāti tur. Es nevarētu saprast, kā cilvēki tur dzīvo, kas viņiem ir svarīgi, kādas ir viņu kultūras iezīmes vai kādu mūziku viņi klausās utt. Ceļošana paver vēl vienu "failu" tavā apziņā, ko tu vari pēc tam izmantot savā radošajā darbībā.
MM: Man šķiet ļoti svarīgi, ka ceļojot, tu satiec pats sevi un mainies cauri gadiem savā patiesībā. Vienatnē aizbraucot ceļojumā un patiesi baudot vidi un sev nepierasto apkārtni, ir daudz vērtīgāka pieredze nekā uzturoties piecu zvaigžņu viesnīcā septiņas dienas pie baseina.
RG: Tu atrodi sevi, esot jaunās situācijās. Tev ir jāpielāgojas un jāizmanto savas novērotāja un pasaules izzinātāja prasmes. Ļoti svarīga ir satikšanās ar sevi un nezināmo šķautņu atklāšana. Var ceļot arī tepat Briāna ielas robežās un atklāt jaunas pieredzes, tikai jābūt atvērtam.
10. Jautājums: Koncertu ciklu atklās Liselote Ostblom ar koncertu, kā veltījumu Joni Mitchellai un Betty Carter. Kā Jūs iepazināties ar mākslinieci un viņas radošo darbību un kādēļ tieši šo mākslinieku veltījums atklāja ciklu?
MM: Liselote ir fantastiska mūziķe, un viņa ļoti bieži brauc uz Latviju gan koncertēt, gan pasniegt meistarklases Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā. Viņai ir liela pieredze, un viņa ir tiešām ļoti augstas klases mūziķe. Īpaši gribas uzsvērt Joni Mitchellu – vienu no ikoniskākajām mūziķēm gan džezā, gan blūzā. Joni ir unikāla sieviete, kura vienmēr ir veidojusi un gājusi savu ceļu, nepakļaujoties komercijai.
RG: Papildinot, es uzskatu, ka Liselotes izvēle veltīt koncertu tieši Joni Mitchellai un Betty Carter ir ļoti zīmīga. Šie mākslinieki ir atstājuši milzīgu mantojumu džeza un blūza mūzikā. Mitchellas un Carteras mūzika ir dziļa, daudzslāņaina un emocionāli bagāta, kas rezonē ar daudziem klausītājiem. Liselote spēj autentiski atklāt šo mākslinieku būtību un to, kas padara viņas mūziku tik īpašu.
11. Jautājums: Kāda ir vīzija cikla ekranizācijas projektam? Kā plānots atspoguļot mūziku caur kameru (tostarp krāsu spēli)? Un kā tas varētu ietekmēt skatītāju uztveri par mūziķu sniegumu un koncerta dinamiku?
RG: Dokumentālais kino kopumā atvēl pietiekami daudz vietas neparedzamām lietām, un tas arī ir tā skaistums, jo daudz kas ir neprognozējams. Tu lielā mērā esi pakļauts nezināmajam, kas notiek filmas uzņemšanas laikā, un tāpēc arī rezultātu reizēm ir grūti prognozēt, jo tu nezini, kā tas attīstīsies. Dokumentālā filma būs līdzīgi kā džeza mūzika – improvizācija.
MM: Džeza mūzika ir saruna. Filmai ir būtiski šo sajūtu nodot, jo tas jau ir tas, kas mūs pievērš džeza mūzikai. Šī filma var kalpot kā izglītojošs materiāls, jo džeza mūzika ir mūsu universālā valoda, kurā vari komunicēt pat tad, ja to nespēlē. To var sajust un saprast.
12. Jautājums: Vai mūzikas izvēle ietekmē veidojamo saturu?
Atbilde:
RG: Šīs attiecības var būt dažādas, līdzīgi tam, kā var diskutēt, vai galvenie ir vārdi vai muzikālais pavadījums. Es galvenokārt strādāju ar mūzikas videoklipu veidošanu, tāpēc tas parasti ir mūzikas "skaņu celiņš", kas nosaka gan video stāstu, gan estētisko izpildījumu. Mūzikas izvēle spēlē lielu lomu kinematogrāfiskā satura veidošanā.
13. Jautājums: Kā mūzikas izvēle video var ietekmēt skatītāja pieredzi? Cik spēcīgi tas var ietekmēt skatītāja uztveri?
Atbilde:
Toms (filmas galvenais operators): Jā, tas ir fakts. Man liekas, ka tas pat nav apspriežams. Mūzika uztur ritmu, un dažreiz, pat ja tu neej līdzi racionāli vai caur stāstam, ritmika zemtekstā plūst līdzi. Tāpēc, man liekas, vienmēr labām dziesmām, kas stāsta kaut ko svarīgu, ir kaut kas lielāks par to svarīgumu – pat ja tu nerunā angliski vai tajā valodā, tu tapat viņu jūti. Tā es argumentētu dziesmas nozīmīgumu – tām ir jābūt, jo tā ir universālā valoda, kas komunicē caur ritmu, caur mūziku.
RG: Iedomājies šausmu filmu, kurā ir vesela skaņu epopeja, kur skaņu celiņš burtiski maina cilvēka reakciju. Tas sagatavo skatītāju stāsta attīstībai. Fizioloģiski cilvēkam ir konkrēts ritms, kurā viņš jūtas visorganiskāk, un tas attiecas arī uz mūziku. Mainot šo ritmu, cilvēka organisms reaģē uz materiālu atšķirīgi, izraisot prieku, bēdas, nostaļģiju vai apmulsumu. Šis ir ritms, ar kuru mēs veidosim nedaudz destruktīvo dramaturģiju. Ja mēs ieviešam pauzi un pēc tam paātrinām ritmu uz muzikālajām performancēm, tas rada citu sajūtu, līdzīgu poētiskajai pauzei, kas bija iepriekš. Šī ir džezam raksturīga improvizācija. Šis naratīvs tiek veidots no pašiem mūziķiem.
14. Jautājums: Vai jums ir kāds vēstījums, kuru vēlētos nodot Latvijas klausītājiem un mākslas mīļotājiem?
MM: Es aicinu visus doties uz M/Darbnīcu un piedzīvot "Brooklyn Jazz" ciklu pašiem. Tas ir unikāls ceļojums cauri džeza vēsturei, kas ne tikai izglīto, bet arī iedvesmo un savieno. M/Darbnīca ir vieta, kur katrs var atrast sev piemērotu mākslas izpausmi, un mēs esam šeit, lai radītu neaizmirstamus mirkļus kopā ar jums.
RG: Es gribētu aicināt cilvēkus būt atvērtiem un piedzīvot šo muzikālo un vizuālo ceļojumu. "Brooklyn Jazz" cikls ir vairāk nekā koncerti; tas ir pieredzes kopums, kas sniedz dziļāku izpratni par džeza vēsturi un tā ietekmi uz mūsu dzīvi. M/Darbnīca ir vieta, kur mūzika, māksla un kopiena satiekas, lai radītu kaut ko patiesi īpašu.
Maija Moira Mazanova un Rihards Gēcis ir devuši mums ieskatu aizraujošajā "Brooklyn Jazz" ciklā, kas sola būt par nozīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīvē. M/Darbnīca ir pierādījusi, ka ir vieta, kur māksla un mūzika satiekas, lai veidotu neaizmirstamus mirkļus, un šis cikls ir lielisks piemērs tam, kā radošums var savienot dažādas paaudzes un kultūras. Aicinām visus pievienoties šim muzikālajam ceļojumam un piedzīvot džeza maģiju tepat Rīgā.
Tāpat vēlamies izteikt īpašu pateicību mūsu atbalstītājiem - Brooklyn Brewery un Rīgas Domei par viņu atbalstu. Bez viņiem šis pasākums nebūtu iespējams.
コメント