Aizvadītajā nedēļā M/Darbnīcas komanda viesojās JVLMA Džeza katedrā ar profesoru un katedras vadītāju Indriķi Veitneru: iepazīstieties ar jauno projektu "Third Stream Quartet", daudzveidīgo mūzikas pasauli, dzīvi un citas saistošās tēmās.
20. martā pulksten 20:00 koncerts JAZZ JAM SESSION | THIRD STREAM
Biļetes: mdarbnica.lv/tickets
"Third Stream Quartet" jeb "TSQ" ir nesen dibināts džeza kvartets, kura sastāvā muzicē Ēriks Miezis, Andris Grunte, Pranas Kentra un Jūs. Kāds bija šī albuma komponēšanas process?
Ērikam (Ēriks Miezis) uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka viņš vēlas komponēt. Es (Indriķis Veitners) nekāds dižais komponists neesmu, bet savu skaņdarbu tēmas šai konkrētai programmai es nosapņoju, man tās ik pa brīdim paradījās sapņos, tāpēc, šī ir sapņu programma.
Ir tāds jēdziens džeza vēsturē, kā “third stream” jeb “trešā strāva”, kas apzīmē akadēmiskās, klasiskās un džeza mūzikas sakopojumu, veidojot jaunu mūzikas žanru. Ēriks sakomponēja laikmetīgu, trīsdaļīgu svītu. Ērika vīzija bija šāda: pirmā daļa kā tango, vidējā - saliktajā taktsmērā, un tā trešā daļa bija vairāk uz latino pusi. Tā arī radās trīsdaļīgā svīta. Savukārt manā gadījuma tās ir drīzāk tradicionāli uzbūvētas džeza tēmas, jo es daudz savā mūžā esmu nodarbojas ar tradicionālo džezu un tas man arī patīk.
Ir viens skaņdarbs albumā, kuru mēs nosaucām “Nostaļģija”, tas ir diezgan ambients, brīžiem tas kļūst arī ritmisks. Tas patiešām rada nostaļģiju ar lielo burtu “N”. Līdzīgi kā atcerēties bērnību - kā kādreiz viss līdz smeldzei bija skaisti un jauki. Citreiz nostaļģija ietver arī jocīgas lietas, piemēram, kad nosapņo skaņdrabu, kas pēc tam izrādās jau eksistē. Tā notika ar mani, tādēļ mums nācās uztaisīt parafrāzi.
Ar kuru skaņdarbu tā notika?
Pēc kādām trīs dienām es tikai atcerējos, ka tas bija brazīliešu komponists - Heitor Villa-Lobos. Tas skaņdarbs atradās manā latino džeza vēstures prezentācijā, tāpēc tas skanēja arī manā galvā. Rezultātā mēs ar Ēriku uztaisījām parafrāzi, ko pielāgājām vairākās variācijās. Nereti paņemot vienu ideju, rodas pilnīgi jauna kompozīcija. Šādā veidā radās “Casablanca”, kas no sīka motīva izauga par skaņdarbu. Svarīgs ir vēstījums, nevis tikai piņķerēšanās ar vārdiem. Mums ir arī skaņdarbs “Piektdiena” - omulīgs blūziņš. Visi skaņdarbi ir diezgan ilustratīvi un ar kaut kādu konkrētu vēstījumu.
Kas ir īpaši svarīgs šāda projekta īstenošanai?
Projekta stūrakmens ir mīlestība pret izvēlēto tēmu un laba komanda. Tas nenozīmē, ka komandas biedriem nav jābūt industrijas augstākajiem speciālistiem. Daudz svarīgāk ir tas, ka ar viņiem var kvalitatīvi parunāties, ka viņi ir jauki un uzticami cilvēki, ka apsolītais darbiņš tiks izpildīts.
Tadā ziņā esmu ļoti pateicīgs par sadarbību ar Pranas Kentra (Lietuva). Viņš veltīja četru stundu braucienu turp un atpakaļ no Lietuvas, lai paspētu uz pāris stundu mēģinājumu. Turklāt pieredzēt saspēli ar citas valsts mūziķi ir absolūti citādāk un tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Izsķiroša labas komandas sastāvdaļa ir mūziķu mijiedarbības maģija, kas reizēm aktivizējas, citreiz nē. Es uzskatu, ka šīs saspēles maģijas dēļ mūziķi dara to, ko viņi dara. To ne ar ko citu nevar salīdzināt.
Vai šis albums ir Jūsu iepriekšējo darbu turpinājums, vai pavisam patstāvīgs projekts?
Man pašam nav bijuši šāda veida albumi, bet esmu daudz piedalījies citos projektos. Šis ir pirmais albums kopš 1998. gada, ”Step By Step” sastāvā ar Juriju Mutuli - leģendāro saksafonsitu. Toreiz ierakstījām 2 albumus, kuri netika izlaisti. Mums bija idejas par savām kompozīcijām, bet dzīve aizgāja citā virzienā.
Albums “Third Stream” ir apzināti veidots projekts, kuru priecājos veidot pēc tik daudziem gadiem, jo esmu daudz ko pieredzējis un zinu, kas strādā un kas nestrādā. To var salīdzināt ar ar desmitās mājas būvniecību - tu zini, kam zvanīt, prasīt padomu un spēj izvērtēt notikumu gaitu.
Lai arī Ēriks Miezis ir jaunās paaudzes vibrofonists, komponists, patiesībā mūziķu vārdi komentārus neprasa džeza mūzikas pasaulē... Kas Jūs saveda kopā tieši šadā sastāvā?
Tā vēsture patiesībā bija tāda, ka Mareks Ameriks pirms aptuveni gada, vai pat senāk, uzaicināja mani pie sevis “Jersika Records” studijā, un teica, ka vēlētos, ka es ar klarneti iespēlēju kādu albumu. Viņš teica, ka vēlas klarneti bez bungām. Viņam šķita, ka tur varētu būt vibrofons, un ka projektu vajadzētu virzīt starptautiski.
Uzaicinājām vibrofonistu Ēriku Miezi – jaunās kustības pārstāvji, protams seno kolēģi un brīnišķīgo biedru, kontrabassistu Andri Grundi un daudzpusīgo kolēģi Lietuvā - Pranas Kentra, kurš ir viens no vadošajiem profilģitāristiem Lietuvā. Mani vienmēr iedvesmo starptatusiki projekti, jo aiz robežām jūtama mazliet cita veida domāšana.
Kā jūs uztverat kritiku savos darbos?
Manā laikā neviens neceremonējās. Pasniedzēji bija skarbi. Pirmkārt, neviens īpaši nedalījās ar zinībām vai padomiem. Ja gribēji - lūdzu, mācies! Un tu biji laimīgs, ja tev kādu padomu deva, tas bija uzmundrinoši, un tā skaitījās atzinība, ko ļoti novērtējām. Man šķiet, ka bez kritikas vispār nekāda attīstība nevar notikt, jo neviens nav ģeniāls. Kritikai ir jābut pamatotai, un tai ir jābūt vērstai uz labāko, ja es pateicu 'oj, cik galīgi garām, cik sudīgi skan'. Tā nav kritika, tas vienkārši var iedzīt stresā.
Es domāju, ka patiesībā daudzi nemaz nav gatavi dzirdēt kritiku. Manuprāt, tai jāpieiet pragmatiski. Es nospēlēju. Kas bija labi? Kas nebija? Uz falša, kur viens otram sit pa plecu un draudzīgā korī saka, cik forši… tas patiesībā ir stipri garām. Jo patiesībā dzīve ir nežēlīga un nevari izlikties, ka ir labi, ja nav labi. No otras puses kritika nekad nav patīkama, un tāpēc tā jāuztver kā mācīšanās procesu.
Es vienmēr salīdzinu džezu un vispār džeza spēlēšanu ar sporta spēlēm. Tas ir kā basketbols. Katra spēle ir savādāka, un ir veiksmīgākas spēles, ir galīgi neveiksmīgas, tanī pašā sastāvā, ar to pašo bumbu, ar tiem pašiem noteikumiem, ar tiem pašiem cilvēkiem. Un ir super spēles, kad viss vienkārši aiziet no rokas. Tas ir jāpieņem. Un neviens pēc sliktās spēles nesitīs viens otram uz pleca un neteiks kāda laba spēle. Bez kritikas nekas nenotiek, bet tai ir jābūt argumentētai.
Runājot par kritiku - kā Jūs uztverat savu bērnu mūzikas gaumi. Jūsu dēls klausās hip-hopu. Vai Jūsu bērniem ir neapzināti radusies interese par džezu Jūsu ietekmes dēļ?
Manai vecākajai meitai ir pamatīga interese par džezu. Viņai ļoti patīk vinila plates. Viņas mīļākais žanrs ir bossa nova, īpaši brazīliešu māksliniece Astrud Gilberto. Es patiesībā neklausos mūziku mājās. Godīgi sakot, man šķiet, ka man ir par daudz mūzikas - profesionālā deformācija, tādēļ es izbaudu klusumu. Manuprāt, ir brīži, kad mūziķim ir svarīgi klausīties daudz mūziku, līdzīgi kā lasīt grāmatas, skatīties labas filma, iet uz izstādēm. Mūziķim ir nepieciešams uzņemt dažādus impulsus, kas laika gaitā nosēžas un var rezultēties kompozīcijās.
Atceros savas jaunības plates, kuras drillēju no rīta līdz vakaram. Man paveicās, man bija amerikāņu plates. Es joprojām tās atceros nots notī, tās ir izteikti veidojušas manu muzikālo gaumi. Tajā pašā laikā, maniem kolēģiem ir bijušas citas plates, un to var dzirdēt viņu daiļradē un saspēlē. Mūzikas bibliotēka veido individualitāti. Mūsdienās ļoti daudzi klausās mūziku, bet neklausās to pareizi, neklausās to dziļi, rezultātā mūzika aizplūst kā ūdens. Kādreiz mēs plates klausījāmies pilnīgi citādāk - tu neko citu nedari, piesēdies un koncentrējies tikai uz mūziku.
Kā laika gaitā ir mainījusies Jūsu muzikālā gaume?
Es, starp citu, kaut kur lasīju, ka ir ticis izveidots petījums par to, ka cilvēka gaumes izjūta izveidojas, aptuveni, līdz 26 gadu vecuma. Un, ir statistiski pierādīts, ka pēc tam tā pārstāj ņemt klāt jauno. Es nekad neesmu bijis ieintresēts tikai vienā žanrā, noteikti nē. Man ļoti patīk, piemēram, rokmūzika, ļoti patīk Led Zeppelin, mans ir mīļaksis albums “Physycal Graffiti”, to es varu sev nospēlēt galvā. Es savulaik biju Bītlu fanu grupā, es reāli zinu visu viņu diskogrāfiju.
Man ļoti patīk arī klasiskā mūzika: viens no maniem mīļakājiem skaņdarbiem ir Šuberta 'Lielā simfonija, nevis nepabeigtā, bet tā Lielā. Šajā simfonijā ir tāda brīnišķīga lēna daļa. Izrietot, Es domāju, ka tas vienkārši ir jautājums par labu mūziku.
Es domāju, ka žanram nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo ir vai nu laba mūzika, vai slikta mūzika. Var būt izcila pop mūzika un patiesi slikta klasiskā mūzika - tas ir jautājums par kvalitāti, tas nav jautājums par žanru. Līdz ar to, priekš manis tas parametrs ir: vai es dzirdu tur kaut ko, kas mani uzrunā, vai es dzirdu un izjūtu šīs mūzikas vēstījumu vai es zinu, ka tā ir patiesa.
Es vienmēr pieminu piemēru ar Raimondu Dambi jeb Inokentiju Mārplu, devindesmito gadu underground mūziķi. Es savulaik spēlēju viņa grupā, es esmu iespēlejis vienu klarnetes solo. Viņiem ir tāds gabals “pavasarī”. Mēs pat uzstājāmies televīzijā.
Es kādus pāris gadus ar viņiem nospēlēju. Un viņš (Raimonds Dambis) ir viens no jaukākājiem cilvēkiem, viens no mūzikā dziļākajiem cilvēkiem, kuru es pazīstu, kaut gan tas ir pilnīgi cits žanrs. Es esmu ļoti priecīgs, ka man ir tāda pieredze, tas man daudz ko ir devis. Tas ir ārkārtīgs punkrock, bet viņš zina, ko viņš dara, un viņam ir absolūts pamatojums tam visam.
M/Darbnīca ir īpaša kultūrtelpa, kur mūziķi un klausītāji saplūst kopējā koncerta sajūtā. Kā jūs raksturotu šo vietu un uzstāšanos tieši šeit?
M/darbnīca, man liekas, tā ir superīga vieta. Brinišķīgāais, kas ir noticis, ir tas, ka jums ir izdevies izveidot komūnu, jums ir izdevies izveidot cilvēku grupu, kam mūzika ir tiešām svarīga, kas nāk klausīties džezu.
Tā nenotiek daudzās vietās, ticiet man. Tā ir vērtība, pie kuras vajag turēties, jo to nevar tā vienkārši dabūt, to nevar tā vienkārši izveidot, un Jums tas ir izdevies. Ir bijušas vairākas tādas vietas. Manai paaudzei tā bija “Līze”. Es “Līzi” ļoti labi atceros un tur bija tā pat, tur varējāt nākt nakts vidū, un tur kāds vienmēr bija priekšā, ar instrumentu rokās, tas bija klubs.
Paralēli Jūsu radošajai darbībai, esat Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors un džeza mūzikas katedras dibinātājs. Jūsu audzēkņi ir uzstājušies mūsu kultūrtelpā. Cik svarīga ir jaunā mūziķa uzstāšanās iespēja dzīvā veidā reāliem klausītājiem?
Tam ir izšķiroša nozīme, tas ir jādara, bez tā nekas nenotiek. Jo skola ir viena lieta - skolā Tu apgūsti teoriju, prasmes u.c. taču mūzika, tas ir stāsts par praksi, tas ir stāsts par cilvēkiem. Tu spēlē cilvēkiem, kas tevi klausās un reaģē uz to, ko tu spēlē. Notiek konstantā enerģijas apmaiņa. Tā ir dzīva lieta, tas ir svarīgākais, tas ir pats galvenais, un to nevar iemācīties nevienā skolā. Šī dzīvā reakcija nekad nemelo. Ja skolā tu nospēlē var būt labi un var būt slikti, bet publika ir ļoti nežēlīga. Publikai vai nu 'jā', vai nu 'nē', un nevienu baigi neinteresē, vai tev ir vēders sāp, vai tev ir problēmas mājās, vai tu neesi izgulējies, un tā tālāk. “Es esmu atnācis, es esmu samaksājis naudu, es gribu dzirdēt kaut ko foršu - entertain me.” Un tādā ziņā džeza mūzikā tās spēles noteikumi ir ļoti godīgi, vai "jā", vai "nē". Tāda arī ir tā mūziķa dzīve.